Agrā sestdienas rītā mani pārsteidza kāda privāta vēstule. Atrakstīja viena sociālo tīklu paziņa, visnotaļ jauka un inteliģenta dāma Alise Z., kurai piemīt reti sastopamā īpašība, nepadoties pūļa spiedienam un pārliecībai, bet domāt pašai. Tādēļ mēs abas šad un tad apmaināmies ar viedokļiem par aktualitātēm un jau sen mēģinām norunāt tikšanos uz „kapeju” reālajā dzīvē.
Izrādās, ka viņu, tāpat kā mani, „kretinē” notiekošais ap Kristīnes Misānes lietu. Īpaši fakts, ka šajā jautājumā vairs loģika nestrādā, jo, kā atzīmēja Alise,: „pret «ja že maķ*» sašķīst visi argumenti”.
Kāpēc nolēmu uzrakstīt par „Misānes lietu”?
Iemesls nav Kristīne Misāne pati. Viņa ir gudra un apķērīga dāma, advokāte, kura apzinās, ko dara un kopā ar ģimeni mācēja uztaisīt lielisku PR kampaņu. Situācijas, kad sievietes atbēg no citām valstīm uz savu dzimteni kopā ar bērniem, nav ne maz tik reta parādība. Tā nenotiek tikai ar latvietēm vai tikai sievietēm no Austrumeiropas. Tomēr pavisam reta no viņam drīz pēc tam pamet drošību un dodas atpakaļ uz to vietu, no kuras bēgušas. Gandrīz nevienai no tām nav izdevies panākt, lai viņas dēļ valsts prezidents lielā starptautiskā pasākumā uzrunā citas valsts vadību viņas aizstāvības sakarā. Nenotiek diplomātisko notu izsniegšana, uz pārrunām netiek izsaukti vēstnieki, arī Aizsardzības ministrs nenotic burlaku stāstiem par mistiskām noziedznieku apmaiņām un „nebrauc” virsū citas valsts ministriem, skaidrojot, cik svarīgi ir atbrīvot konkrēto apcietināto, bet parlamenta deputāti neaicina izsūtīt vēstnieku. Par parastajiem cilvēkiem, kuri boikotēs Dienvidāfrikas republikas (DĀR) vīnogas, vai dzejniekiem, kuriem vairs negaršo dāņu cūkgaļa un cukurs un kuru bērniem nevajadzētu spēlēties ar Lego, nemaz nerunājot. Kā teica viens draugs: „Valstij vienā jaukā dienā aizbrauca jumts.”
Starp citu, tas nav pirmais gadījums vēsturē, kad kāda valsts boikotē Dānijas preces. Līdzīga akcija notika, piemēram, 2006. gadā: “Islāma valstis boikotē Dānijā ražotas preces”
Šeit nesākšu analizēt tiesas sprieduma pamatotību. Nestāvēju 7/24 visiem notikumiem Misānes kundzes ģimenē klāt, neorientējos Dānijas, DĀR un Latvijas likumos un starpvalstu līgumos un tādēļ nespēju izvērtēt viņas vainu. Tas lai paliek ekspertiem, ar kuriem ir pilni sociālie tīkli – no dzejniekiem līdz vīna veikala īpašniecei. Viņi nekļūdīgi zina Kā Bija Patiesībā un kas bija jādara tiesībsargiem.
Tīri cilvēcīgi jūtu K. Misānei līdzi, un, tāpat kā daudzi citi, priecātos, ja tiesa būtu atradusi iespēju viņu atbrīvot. Tomēr šodien vēlos parunāt par citu jautājumu. Šis stāsts nav par Kristīni Misāni, šis stāsts ir par mums.
Kādas ir mūsu – latviešu vērtības?
Piektdien, runājot Minhenes drošības konferencē, Austrijas kanclers Sebastians Kurcs (Sebastian Kurz) teica: “Kad mēs runājam par “Rietumu aizstāvību”, tad galvenais nav pat militārais spēks vai ģeogrāfiskā piederība, bet gan pamatvērtības – demokrātija, brīvība un tiesiskums.”
Tautas vērtības atklājas ārkārtējos apstākļos. Kristīnes Misānes lieta izvērsās par šādu ārkārtēju apstākli un deva vielu pārdomām. Kādreiz domāju, ka mums, demokrātijā dzīvojošajiem cilvēkiem ir apmēram vienāda dzīves uztvere. Vismaz pamatjautājumos. Mēs ar nožēlu raugāmies uz Krieviju, kad tur kārtējo reizi cilvēki dauza savus iPhone un dedzina dolārus, solās neko nepirkt no „pindosiem un Jevropas”, jo viņu sportisti par dopinga lietošanu ir diskvalificēti. Šķaida pārtiku, aizraujas ar „Pobedobesije”, būvē kartona Reihstāgus un braukā automašīnās ar uzrakstiem „На Берлин!”.
Jūs teiksiet, ka nekas tāds Latvijā nevar notikt? Tad palasiet ierakstus sociālajos tīklos. Pat it kā inteliģenti cilvēki un viedokļu līderi plosās tā, ka šķiet – viņi tūlīt iesēdīsies kartona tankos ar uzrakstu „Til København!” (Uz Kopenhāgenu!). Pagaidām vēl no bibliotēkām H. K. Andersena pasaku grāmatas ārā nemet, bet nebūtu brīnums, ja arī to kāds iedomātos darīt.
Vai “savējais” kvalificējās par universālo indulgenci? “Jā, kvalificējas!”, saka latviešu aktieris Mārtiņš Vilsons un daudzi viņam piebalso. Tāpat uzskata arī krievu dopingoto sportistu aizstāviji. Viņiem ir taisnība. Austrumu/krievisko vērtību skalā “savējais” kvalificējas kā universālā indulgence. Tomēr Rietumu vērtību skalā nē – nekvalificējas.
Cilvēki stāda sarakstus, kādi uzņēmumi Latvijā pieder dāņiem, lai no tiem nekad neko nepirktu. Tātad no Aldara, Lāčplēša, Mangaļiem, Bauskas un Līvu alus un citiem dāņu uzņēmumiem neko nepirksim. Asprātīgi. Par to, ka Dānijas tiesa nepakļāvās populistiskam spiedienam, mēs bez darba atstāsim latviešus, kuri strādā šajos uzņēmumos un padzīsim ārzemju investorus. Turklāt šādas idejas izplata nevis meliorators no Vilkadrikšķiem, bet gan mūsu inteliģences redzami pārstāvji. Pietrūkst tikai cukura un zosu, piedošanu, cūku šķaidīšanas ar kāpurķēžu traktoriem.
Lasīju redzami uzbudināta taksista aicinājumus kolēģiem apstāties aizlieguma joslā pie Dānijas vēstniecības un skaļi pīpināt. Dzejniece vairs neēdīšot dāņu produktus, bet partijas „Progresīvie” biedrs ne tikai pārdzīvoja, kā lai tagad viņa bērni spēlējās ar Lego, bet arī pateica, ka Ziemeļvalstu vērtības nekur nederot. Viņš esot tajās vīlies. Ja cilvēkiem patiešām tuvākas ir Krievijas „dvēseļu saspraudnes”, tad varbūt būtu prātīgāk padomāt par valsts orientāciju Austrumu un nevis Rietumu virzienā? Lai vārdi sakristu ar darbiem.
Misānes tiesvedības sakarā Rietumu vērtībās ir vīlusies liela Latvijas sabiedrības daļa. Parasts eiropietis uz šīm mūsu izdarībām raugās ar tādu pašu izbrīnu un nicinājumu, ar kādu mēs, domājot, ka esam pārāki, raugāmies uz ņemšanos Krievijā. Vai jābrīnās, ka dāņu prokurors atteicās tikties ar latviešu kolēģi un vēstnieks bija izvairīgs kontaktējoties ar Latvijas „ieziemiešiem”? Ar ko mūsu histēriskā reakcija atšķiras no Krievijas sabiedrības un tās politiķu uzvedības? Sergejs Lavrovs arī ģērbjas uzvalkā ar kaklasaiti, bet kā atver muti…
Latvieši pret „Jevropu” – kā tas varēja notikt?
Lai to noskaidrotu, mums ir jāsadala lielais tracis mazākās sastāvdaļās un jāpēta, no kurienes radās šī histērija.
Mediji
Žurnālisti bija vieni no pirmajiem, kuri uzlēca uz Misānes PR vilciena. Tas nenotiek pirmo reizi. Arī ar Slapiņa bērniem bija līdzīgi. Sacēlās brēka, līdz valdība jutās spiesta pārkāpt Pilsonības likumu. Kāpēc tā notika, to varam tikai minēt.
Arī šoreiz tika pārkāpta labas žurnālistikas prakse. Neatradu nevienu interviju vai materiālu, kura autori/intervētājs jau iepriekš nebūtu ieņēmis konkrētu nostāju un pašu interviju nevirzītu tā, lai apstiprinātu savu pieņēmumu. Spilgts piemērs tam ir saruna, kuru noraidīja Latvijas televīzija. Paņemiet un noskatieties rūpīgi šo interviju.
Vai intervētāja centās noskaidrot patiesību jebšu nekritiski ticēja Misānes stāstam? Kā tika stādīti jautājumi? Vai intervētāja uzdeva jautājumus par daudzajām stāsta pretrunām? Iespējams, ka bērna tēvs ir tāds briesmonis, kā Misāne to attēlo un uzsūtījis viņai slepkavas. Iespējams, ka ir tieši otrādi un briesmone ir viņa. Vai arī patiesība meklējama kaut kur vidū no šīm abām galējībām.
Ja briesmonis ir bērna tēvs, tad kāpēc Misāne drīz pēc nonākšanas drošībā Latvijā devās atpakaļ uz to vietu, kur viņai draud dzīvības briesmas? Turklāt būdama juriste un saprotot, kādas sekas var izraisīt tiesas sprieduma neievērošana. Iespējams, ka šim braucienam uz Mozambiku bija kāds nopietns iemesls. Vai tad to žurnālistam nav jāpajautā? Tajās intervijās, kuras lasīju, šo jautājumu Misānei neviens neuzdeva. Neko nejautāja arī par citām pretrunām, ieskaitot dīvaino sazvērestības teoriju par apmaiņu pret Britu Nīlseni. Kāpēc žurnālisti tā rīkojās?
Ielūkojaties rūpīgi pašā Kristīnē Misānē – viņas mīmikā, žestos, ieklausieties atbildēs. Viņa runāja par DĀR kā par valsti, kurā „valda nauda un kriminālnoziegumi”, kurā „neviena baltā sieviete cietumā neizdzīvos”. Arī Dānijā cietumos esot tik daudz cilvēktiesību pārkāpumu, ka tos visus nevarot paspēt uzskaitīt. „Tik lielu nelikumību un beztiesiskumu es vēl dzīvē nebiju redzējusi,” secina Misāne. Tās visas ir nopietnas apsūdzības. K. Misāne kā advokāte to zina. Ne velti juristi parasti izvairās no vispārinājumiem un pārspīlējumiem.
Visdrīzāk, ka arī baltās sievietes ir iznākušas dzīvas no cietuma DĀR, noteikti nav nogalinātas visas. Arī Eiropas valstu institūcijas nebrīdina no DĀR kā no valsts, kurā valda vien nauda un kriminālnoziegumi. Protams, ka DĀR nav tiesiskuma paraugvalsts un cietumi tur nav nekādas sanatorijas. Problēmas ir nopietnas un var cilvēcīgi saprast Misānes vēlmi nenonākt tajos. Tomēr, ja pameklē internetā, tad var atrast informāciju arī par Latvijas cietumiem, kura nemaz tik ļoti neatšķiras no DĀR. „Latvija: Cietumu sistēmu moka vardarbība,” tā pētījuma autori ir nosaukuši savu materiālu. Varbūt mēs nemaz neesam tik izcili un civilizēti? Savukārt DĀR nav tāda mežoņu-moru zeme, par kādu mēs to uzskatam? Starp citu, tā ietilpst britu Sadraudzībā.
Tēze par vieniem vienīgiem cilvēktiesību pārkāpumiem Dānijas cietumā arī nepārliecina. Jā, visur notiek tiesu kļūdas, notiek netaisnības, bet, ja ar vienu cilvēku tas notiek vienmēr un visur, tad arī par šo žurnālistam ir jāpārjautā. Kas liek diplomētai juristei izteikt šos vispārinātos un kategoriskos spriedumus? Acīmredzot vēlēšanās par katru cenu nepieļaut izdošanu uz DĀR. Pilnīgi saprotama un leģitīma vēlme. Tomēr žurnālista pienākums ir noskaidrot patiesību un uzdot arī neērtus jautājumus. Kāpēc tas nav noticis arī šajā gadījumā? Arī to var tikai minēt.
Ja paskatās, ar kādiem izteiksmes līdzekļiem ir veidoti materiāli par Misānes lietu, tad to vidū var atrast īstas propagandas pērles.
Raudinoša mūzika, attiecīgs operatora kadrējums un montāža. Labi, ka teksts vismaz gāja tikai rakstiski. Kurš ir redzējis Ostankino produkciju, var tēlaini iedomāties, kādā aizkapa balsī tas tiktu nolasīts. Arī nākamajā dienā kūdīšana pret Dāniju Latvijas televīzijā turpinājās. Kadrā sēdēja žurnāliste un skaidroja sarežģītus juridiskus jautājumus, izsakot kategoriskus apgalvojumus. Vai tiešām LTV Ziņu dienesta vadība uzskata, ka pāris stundu stāvēšana pie Kopenhāgenas tiesas cilvēku padara par jurisprudences korifeju? Kopumā ir jāsecina, ka mūsu mediji strādā līdzīgi Krievijas valsts kanāliem un tāpat nodarbojas ar propagandu un kūdīšanu pret. Tas ietekmē sabiedrības uztveri un viedokļus.
Sabiedrības izpratne
Liela daļa mūsu sabiedrības netic „Jevropai”, netic tiesiskumam Eiropas valstīs. Tam ir daudzi iemesli – gan mērķtiecīga apstrāde caur Kremļa ideoloģisko diversantu kanāliem, gan mūsu mediju darba kvalitāte, koncentrējoties uz skandāliem un nedodot līdzsvarotu ainu par valstī notiekošo. Nez kāpēc augsts audimats (reitingi) tiek prasīts arī no sabmedijiem, liekot viņiem ievietot pieprasītus (skandalozus) materiālus. Uz Maskavu orientētie politiķi izmanto administratīvos resursus, lai diskreditētu Eiropu un tās vērtības. Starp citu, Misānes aizstāvju rindās bija atrodams arī Jūlijas Stepaņenko vārds. Laikam aiz dziļas cilvēkmīlestības viņa to dara…
Ļaudīm jau gadiem tiek potēts, ka Latvija ir maza valsts un nevienam nav daļas gar tās labklājību un aizstāvību. Līdzīgi kā Maskava nerūpējas par tās pakļautībā esošajām teritorijām. Arī Latvijas amatpersonām esot vienaldzīgs pilsoņu liktenis. Tās tikai padevīgi lokot muguras „Rietumu kaklakungu” priekšā.
Kronis visam bija burlaku stāsts par Dānijas Lielo Plānu – apmainīt Misāni pret dāņu krāpnieci Britu Nilsenu, kura apzagusi Dānijas valsti par vairāk nekā 15 miljoniem eiro. Lai gan Nīlsena tika izdota no DĀR Dānijai vēl pirms tam, kad tur ieradās Misāne, latvietis vidējais ir pārliecināts, ka Misāne ir kritusi par upuri Ļaunai Sazvērestībai – slepenai vienošanai Dānijas un DĀR starpā. Laikam par balto sieviešu piegādi moru brokastīm.
Cilvēkiem nekādā veidā nerodas jautājums, kas tad K. Misānes personā ir tik vērtīgs un neaizvietojams, ka ir jāizgudro fantastisks nolaupīšanas pasākums īstā spiegu trillera garā? Gandrīz vai ar Mossad, CIP, FIB, MI6 un atnācēju no Oriona zvaigznāja palīdzību. Finansētāju rindās tātad būs mūsu kultūrmarksisma apkarotāju „mīlētie” Rotšildi un Šorošs. Varētu jau pasmieties, bet te drīzāk ir jāraud par Latvijas nespēju nodrošināt savas infotelpas stabilitāti, kā rezultātā tautai trūkst izpratnes pat par elementāriem demokrātijas principiem.
Ilgi pilinātā inde beidzot ir nesusi savus augļus. Veselais saprāts un kritiskā domāšana ir atvadījusies no Latvijas. Sabiedrība tic tikai savām iedomām. Arī tam, ka pietiek izlasīt trīs rindiņas no kāda likuma, lai varētu spriest tiesu un taisnību. Mediji palaikam materiālos ir iepinuši tēzi par to, ka ES pilsoņus nedrīkstot izdot trešajām valstīm. Vai tāds likums vispār ir, ar kādiem nosacījumiem tas ir saistīts, kā tas ir jāsamēra ar dažādu valstu likumiem, starpvalstu vienošanām – kam vairs tas interesē? Kad tiesneša lomu uzņemas žurnālistes, dzejnieces, veikalnieces un mājsaimnieces, tad visu var izspriest „neatejot no kases” turpat soctīklos. Pamēģini ieskaidrot, ka nav tāda likuma, piemēram, par to, ka baltās sievietes, īpaši tad, ja uzvārds sākas uz burtu M, nedrīkst izdot moriem. Ieskaidrot nācijai un diemžēl arī tās priekšstāvjiem, pat ministriem (!), ka viņi nav kvalificēti ne tiesu, ne prokuroru darba izvērtēšanai, ir neiespējamā misija.
Līdzīgi ir ar Dānijas likumu par 30 dienām, kurās ir jānotiek izdošanai. Katrs, kam nebija slinkums, vicinājās ar šo tiesību normu. Tvitera un Facebook ekspertiem ir skaidrs, ka Dānija ir pārkāpusi pati savu likumu. Tiesai likums ir jāpiemēro konkrētai lietai? Prokurors uzsvēra, un tiesa atzina, ka Kristīne Misāne ar savu rīcību ir padarījusi neiespējamu izdošanu 30 dienu laikā? Nieki!
Jau iepriekšējo reizi, kad Dānijā ieradās DĀR pārstāvji, Misāne ātri iesniedza prasību pēc politiskā patvēruma. Tas nav nelikumīgi, tās bija viņas tiesības, to uzsvēra arī prokurors. Tomēr tas atkal aizkavēja izdošanu, tā kopumā pārvēršot 30 dienas par 13 mēnešiem. Tiesā tika konstatēts, ka Misāne speciāli lietu vilkusi garumā. Vai viņa cerēja ar sabiedrības un politiķu spiediena palīdzību ietekmēt tiesu? Nezinu, vai tas būtu izdevies Latvijā, bet Dānijā šī lieta neizgāja cauri. Dānijas tiesībsargi uzskatīja, ka nedrīkst ļaut Misānei izmantot dažādus paņēmienus, lai „izraisītu īssavienojumu pārrobežu tiesvedībā”. Citādi jebkuru tiesvedību šādā veidā var novest ad absurdum.
Mūsu Ārlietu ministrija savos paziņojumos arī pastāvēja uz šo 30 dienu normu. Tas radīja cilvēkos pārliecību, ka notiek brēcoša netaisnība, ja jau arī mūsu valdība tā domā. Te mēs nonākam pie politiķu atbildības.
Politiķi
Pēc tam, kad ar mediju palīdzību kājās ir sacelta liela daļa sabiedrības, saprotams, arī politiķi jūtas spiesti doties karagājienā, jo Dānijā „sit mūsējos”. Pēdējās dienās pieredzējām īstu sacensību par to, kuram politiskajam spēkam izdosies pie sava mundiera piespraust lielāko Misānes glābšanas ordeni. Ja vēlies gūt panākumus pie latviešu vēlētāja, tad veselais saprāts ir jāatstāj mājās.
Par lielāko jautrību šoreiz parūpējās divi Attīstībai/PAR politiķi. Aizsardzības ministrs Artis Pabriks paziņoja, ka viņš esot savai dāņu kolēģei izskaidrojis nepieciešamību atbrīvot Misāni. Ko tieši viņš sagaida no Dānijas aizsardzības ministres, Pabrika kungs acīmredzot viņai nepaskaidroja. Tā nu ministre, laikam nespēdama izšķirties starp tanku divīzijas nosūtīšanu uz prokuratūru un nekavējošu cietuma uzspridzināšanu, beigās neizdarīja neko.
Arī pats A. Pabriks nesteidzās savus vārdus pārvērst darbos. Varēja taču izpildīt kādas latviešu bibliotekāres lielisko ieteikumu izvārtīt piķī un spalvās Dānijas vēstnieku un ar desantnieku palīdzību nolaist viņu uz Dānijas karaļpils jumta. Nesaprotu, kam mums tādi knapsieriņi par ministriem vajadzīgi, ja pat šādu vienkāršu akciju – noķert un apmainīt vēstnieku pret Latvijas pilsoni – viņi nespēj veikt?!
Savukārt Mārtiņš Bondars skaļi paziņoja, ka Dānijas vēstnieks ir jāizsūta no Latvijas, ja jau dāņu tiesas neļaujas regulēties no Rīgas ielām un nereaģē pat uz pārdesmit piketējošo viedokli Kopenhāgenā. Izskatās, ka vismaz tajā brīdī pat mūsu Ārlietu ministrs saprata, ka lieta kļūst pārāk ekstravaganta.
Tomēr bija jau par vēlu. Histērija pārņēma visus sabiedrības slāņus, un to vairs nebija iespējams apturēt. Gandrīz katra sevi cienoša politiskā spēka pārstāvji saprata, ka vēlēšanas nāk un tādā situācijā štrunts par tiesiskumu, štrunts par prokuroriem (tos arī var pamest zem tanka – tautai jau tā vai tā ir skaidrs, ka viņi ir neglābjami aunapieres) – vēlētāju griba ir likums. Svarīgāka par kaut kādām tur tiesību normām un nolīgumiem. LRA vadītājs E. Smiltēns (jurists!) pārmeta Vienotībai un Kariņam, ka tie nav izmantojuši savu ietekmi Eiropā, lai izdarītu spiedienu uz Dānijas tiesu.
Neturpināšu uzskaitījumu, jo partiju pārstāvju izteikumus katrs pats var atrast ar interneta meklētāju palīdzību.
Quo vadis Latvija?
Vai, ar vēsu prātu apdomājot notikušo un liekot roku uz sirds, lasītājs var apgalvot, ka latviešu pamatvērtības ir meklējamas Rietumos? Jebšu tomēr mēs kā sabiedrība esam tuvāka Aizzilupes civilizācijai ar visu viņu „Pobedobesiju” un dīvainajiem politiķu izgājieniem? Skaidrs gan ir tikai viens – mēs neesam sašķelti pēc nacionālā principa, bet gan pēc vērtību orientācijas skalas. Latvijā mēdz runāt par „vati” – cilvēkiem ar vati galvā, tiem, kuru vērtības izpauž Ostankino un aizstāv Kremlis. Šī „vate” nedzīvo tikai Krievijā, viņi ir arī mūsu starpā. Vairāk nekā vajag. Daudz par daudz. Tāpēc mēs dzīvojam nevis tā, kā Dānijā, bet tā kā Latvijā, kurā daudz kas atgādina Krieviju.
Antona Čehova stāsta „Sestā palāta” varonis atzīst, ka „divdesmit gadu laikā mūsu pilsētā esmu sastapis tikai vienu gudru cilvēku, un tas pats ir trakais.” Ļoti negribētos, lai par Latviju varētu teikt līdzīgi.
*esmu taču māte (krievu val.)
